Kvalifikācijas cikla analīze (1 daļa)

Tieši puse no cikla ir prom, galvenais treneris arī prom, jāsāk analizēt, kas notika, kādēļ, vai tiešām izlase turnīra tabulā ir tieši tur, kur tai bija jābūt.

Bieži vien dzirdam, ka esam pietiekami labi apguvuši spēli no aizsardzības, un jāpieliek spēlē kā pirmajam numuram. Lai cik tas arī neizklausītos (un nereti – izskatītos!), spēle aizsardzībā nav mūsu bastions. Tas, ka vidēji ielaižam 1.8 bumbas ir vēl pietiekami labi, jo mums vārtus sargā Andris Vaņins. Bet ko dara komanda tajā brīdī?

Ja salīdzinam ar Fēru salām un Andoru, kas atrodas mums blakus turnīra tabulā, kā arī salīdzinājumam pieliekot Ungāriju, kuru diez vai izdosies panākt, redzam, ka mums sagādā lielas grūtības atņemt bumbu pretspēlētājam. Gan veikto izklupienu, gan veiksmīgu izklupienu skaits ir absolūti zemākais rādītājs grupā. Bet ko esam perfekti iemācījušies – sist ārā bumbu no vārtiem, tur nu mums kolēģi no Andoras vien ir konkurenti. Kāds varētu piebilst, ka spēlējam pret favorītiem, taču mēs arī spēlē pret Andoru piemēram izsitām bumbu nekurienē 28 reizes (gandrīz tikpat kā pret Šveici – 29!).

Atspēkosim arī vēl vienu argumentu par labu aizsardzību:

PiezīmesMēs spēlējam netīrāk nekā tā pati pieminētā Andora. Tēlotājmākslas labākiem atlētiem mēs protams nevaram līdzināties, bet ja nespējam pietiekami bieži atņemt bumbu, tad vismaz vajag pacensties pieturēt to, un izprovocēt pretinieku pārkāpt noteikumus pret mums. Taču atkal – nekā. Un šī ir jau pavisam liela problēma – ļoti vāja bumbas kontrole vidējā zonā, un ārkārtīgi vāja precizitāte piespēlēs ārpus mūsu laukuma puses.

Posession

Daži skaitļi:

Pret Andoru – piespēļu precizitāte savā laukuma pusē 87.3%, pretinieka pusē – 46.6%;

Pret Fēru salām – 89.4%, pretinieka pusē – 65%;

Pret Ungāriju – 85.1%, pretinieka pusē – 54%

Perfekti apgūta bumbas ripināšana savā laukuma pusē, kā rezultātā vidēja piespēļu precizitāte ir pietiekami augsta. Tiklīdz atdodam bumbu laukuma vidusdaļā, tad viss nobrūk.

Analizējot šo ciklu, mēs varam runāt cik gribam par “cienīgu zaudējumu”, tomēr spēles kvalitāte ir ārkārtīgi mānīga. Mums ir ārkārtīgi noveicies ar to, ka Andris Vaņins nav beidzis karjeru, savādāk gaidītu pavisam cita, daudz skumjāka bilde. Bet vārtsarga varoņdarbi arī nosedz kopējo neizdarīto darbu aizsardzības cementēšanai, lai runātu par veiksmīgi apgūtu spēli pretuzbrukumos. Šie laiki ir pagājuši, kopš beidza karjeru Astafjevs, Laizāns un Verpakovskis. Esošiem spēlētājiem ir jāmeklē cits modelis, un atlikušais cikls ir lieliska iespēja to arī izdarīt.