Ja nav ko rādīt, nebūs ko slēpt

Kam vajadzīgs Latvijas futbols?

Vakardien sanāca diezgan interesanta diskusija par futbolu Twitter vidē par Virslīgas vadītāju, kas aizsākās diezgan amizanti (kurš atcerēsies, kurā spēlē vadītājs bija stadionā un kad?), tad pārauga viedokļu apmaiņā starp daudziem cienījamiem futbola speciālistiem. 

Viens no svarīgākiem jautājumiem, kas vienmēr man bija prātā, sekojot mūsu futbola lauciņam no malas – kam īsti futbols Latvijā ir vajadzīgs? Ko veido gan LFF, gan Virslīga kā atsevišķa biedrība? Kādu lomu pilda skatītāji? 

Manuprāt, viss ir ārkārtīgi vienkārši.

Latvijas futbola cilvēkiem skatītāji nav vajadzīgi.

Jebkurš masu sporta veids veido no sevis piramīdu, sākot no jauniešu akadēmijām, turpinot ar augstākām sacensībām, un beidzot ar izlases sniegumu. Vidējais latvietis neseko līdzi jauniešu cīņām, ja vien tās nav starptautiskas sacensības (sveiciens U-16, U-18 un vēl kaudzi citu Eiropas čempionātu basketbolā tepat Rīgā). Tāpat neesam pieraduši apmeklēt klubu sacīkstes, ar vienu fantastisku izņēmumu – Daugavpils spīdveja komandu, kas regulāri sapulcina 7000 skatītāju savā stadionā jebkurā laikā, arī sniegā un salā. Ne tik dinamiskam sporta veidam kā futbolam ir ārkārtīgi jāmēģina izsisties caur milzum daudz citu izklaižu klāsta. Milzīgs pārsteigums bija jauna virslīgas priekšnieka Olivera Šlēgla intervija avīzei Diena, kuras pilna versija bija pieejama tikai avīzē papīrveidā (sveiciens digitālam gadsimtam). Kopš tā laika pazuda 2 lielie sponsori – LMT un SMSCredit.lv, oficiālais virslīgas žurnāls tā arī nav pieejams digitāli, kā tika solīts, reklāmas rullīši par Virslīgu palika tikai skaisti vārdi, sponsoru skaits jebkurā spēlē ir dramatiski zems. 

Mēģinot dabūt rokā vitāli svarīgu dokumentu ar koda nosaukumu “mārketinga plāns”, ko Šlēgls itkā esot sniedzis LFF, kandidējot uz amatu, atklājās dažas nianses. 

Piefiksējiet datumu – 23. janvāris 2017 gadā. Un vakardienas cepienu ne par tēmu pavisam nejauši uzlaboja FK Jelgava radošais direktors, un LFF Futbola attīstības komitejas biedrs Ainārs Tamisārs:

Kopējais futbola tēls jau tā ir nenormāli zems, virslīgas mārketinga aktivitātes arī ir pietiekami vājas, ko aprakstīju vienā no iepriekšējiem rakstiem – Virslīgas komandu online mārketings (2.daļa), taču mums izrādās ir slepenās daļas dokumentam, kurš varētu parādīt, uz kuru pusi futbols vispār iet.

Skumji redzēt, ka arī daži žurnālisti uzskata, ka virslīga ir 8 komandu kopprojekts, tādēļ pārējiem jāklusē un jāņem tas, ko tas dod:

Un tādēļ arī jautājums pavisam vienkāršs – vai Latvijas futbolam vispār ir vajadzīgs skatītājs? Kādēļ faniem cepties par klubiem, izlasi, sistēmu, ja jau vadošos amatos ir cilvēki, kuriem šī lieta jau sen kļuva par biznesa projektu un savu vēlmju nodrošināšanai? Daudzi jo daudzi saistīti cilvēki sen vairs tikai apgūst budžetus, īsti nedomājot, kā šo visdemokrātiskāko spēli pasaulē var padarīt par skatāmu produktu lielām masām arī tepat Latvijā.